Pāris Jaunajā Pasaulē...

Mūsu vienīgais uzdevums zemes virsū ir piedzīvot sevi cilvēkbūtnes formā – saņemt visas iespējamās pieredzes, mācīties, evolucionēt un Mīlēt.

Saskaņā ar ar Zemes dzīves Kosmisko kārtību vienīgā dzīvības turpināšanas forma, caur kuru iemiesojas Dvēsele, ir pāris – Sieviete un Vīrietis, divas polaritātes, divas dažādas enerģijas,
divi pretmeti, starp kuriem bieži ir spriedze, kas arī ir izaugsmes un evolūcijas virzītājspēks.

Pāris Jaunajā pasaulē

Pāris Jaunajā Pasaulē...

Statistiski apstiprinājies paradokss ir – cilvēkbūtnes pārī ir veselīgākas un pavada ilgāku laiku uz Zemes, jo ... ir ko darīt; izaugsmes portāls ir klātesošs 24 x 7. Pagājušā gadsimta Garīgais Skolotājs Ramana Maharashi ir teicis, ka partnerattiecības ir vienīgais garīgās izaugsmes mērinstruments!

Nu lūk – pēc šī sausā un apgalvojošā formā paustā ievada, vēlos padalīties ar sajūtām, pieredzēm, atziņām un pārdomām , ko tas nozīmē un kā to realizēt , Būšanu kopā , pārī , Ģimenē, sadzīvē un Mīlestībā... Un patiesi, ir gadījumi , kad mūsu būtība sajūtu līmenī vairs nevēlas vai nekad nav vēlējusies būt kopā ar to Otru, taču tas nav par Viņu bet Mūsu būtību. Un tad ir tas gadījums, ka, uzticoties savai sajūtai, es pagriežos un aizeju. Bez aizvainojuma, dusmām un naida; neindējot, bet akceptējot un pieņemot sevi kā pilnību un pieņemot otru kā pilnību. Pieņemot, ka mums katram savs ceļš ejams. Un tomēr...

Ir tā, ka labākās attiecības ir tās, kas mums ir šobrīd. Ja mums šķiet, ka tad kad Cits darīs, būs un uzvedīsies savādāk, tad beidzot mums arī būs, - tā ir ilūzija un nevarēšana vai nevēlēšanās paraudzīties uz savu būtību. Biežāk sastopamā lieta ir projekcijas un gaidas, kas rada neizpratni, interpretācijas un eskalē drāmas, kuru vidus fāzē pat neatceramies ar ko tās aizsākās... Jo mēs, lūk, piedzīvojam viens otru tikai caur sevi.

Kā īslaicīgi eksistējoša dzīvības manifestācijas forma mēs esam unikāli. Mums ir savs unikālais kods DNS formātā un spēja ģenerēt hologrammas ap un par sevi kā arī par citiem (radīt pasauli). Tik Pasaules un tik reizes, cik izvēlamies... Citiem vārdiem sakot, mēs veidojam savu realitāti, lai arī kas tas būtu. Tas notiek piesaistot domas; būtībā viņas piesaistās mūsu unikālajam kodam, un Domāšana vispār ir kas tāds, kas ar mums notiek - tāpat kā elpošana un sirds pukstēšana - šīs lietas nav mūsu kompetences jautājums... vai mēs to gribam vai ne.

Mums ir brīvā griba sekot domām, kuras piesaistām, vai palaist tās kā mākoni vējā... sagaidīt nākamo un būt klātesošiem šajā mirklī, jo tas ir vienīgais, kas ir. Just un uztvert to, kas ir patiesībā, nevis sekot domu virknei, nonākot pieņēmumu valstībā un gaidu pasaulē. Es ticēju, es cerēju, es gaidīju (savā pasaulē ), un Viņš vai Viņa nenovērtēja, pievīla, nodeva utt. Viņš vai Viņa ar citu kodu nemaz nenojauš, par ko ir stāsts, jo mēs bieži nerunājam!

Komunikācija ir atslēgas vārds, mīļie. Runājiet un dalieties ar ar savām vēlmēm, sajūtām un vīzijām. Mēs komunicējam caur vibrācijām Sirds līmenī, mēs jūtam, taču interprtē prāts un tas ne vienmēr abiem sakrīt, biežāk ir otrādi, jo tas ir par enerģiju ( mēs transmutējam enerģiju ) un nododam Otram. Mēs sagaidām lietas , ko neesam izrunājuši, ar ko neesam dalījušies un rezultātā viens vīlies un otrs sāpināts...

Izrunājot lietas, parādās otrs atslēgas vārds - Pieņemšana. Izdzirdot polāri pretēju sajūtu vai viedokli, neattiecinām, lūdzu, to uz Dvēseli, bet pieņemam enerģiju, kas konkrētai formai realizējas caur dzimuma, izcelsmes ģimenes un karmiskajiem paterniem. Tā ir Dzīve, mēs esam Dzīve, un Viss ir viens. Tai pat laikā tik īslaicīgi unikāls... mūsu Ēnas aspekta spogulis, dvēseles radinieks, kurš pilnīgi neapzināti, taču nekļūdīgi spiež uz pareizajām pogām. Un tikai, lai paceltu mūsu zemapziņā snaudošo sāpju bērnu (enerģētisko bloku ) līdz apziņai, lai mēs ieskatītos tam acīs un atzītu - tas ir par mani, un tagad es to pieņemu, un esmu gatavs uzņemties atbildību.

Tā mēs abi kopā augam ar katru dienu, kļūstot jūtīgāki un prasīgāki līdz brīdim, kad Šis mirklis būs apzināšanās, ka nav jāizvēlas; ka nav Tavs un Mans , ka mēs Abi kopā (Vīrišķais un Sievišķais), un visi kopā esam Viens. Mēs esam vienoti ar visu, kas bija ir un būs Šajā mirklī.

Katru rītu, izvēloties no jauna Tevi, Mīļotā vai Mīļotais, man jāiemīl Sevi, jāsajūt Dievs sevī un jāvēlas dot un dalīties, negaidot, kas man par to būs. Citiem vārdiem sakot, es ar prieku daru to, kas tev sagādā prieku, taču vaicājam, runājam, dalāmies un pieņemam!

Tas ir praktiskais padoms – vai es esmu gatavs dalīties ar visu “ savu”, vai es varu uzklausīt, vai es varu pavaicāt un saņemt atbildi, vai es varu pieņemt? Vai es esmu šeit un tagad? Ja es ķermeniski jūtu šo saiti; ja tas nav prāta diktēts apsvērums; ja ir Vilkme, tad mēs esam Pāris Jaunajā Pasaulē... Mums ir uzdevumi kopā un katram Savi, taču Galvenais, ko mēs kopā praktizējam, ir Beznosacījuma Mīlestība, Mīlestības realitātē